Dienas meditācija, Francisco Carvajal. Sarunāties ar Dievu

Francisco Carvajal web lapa


Trešdiena, 24. Maijs, 2017.g 


Dienas meditācija Sarunāties ar Dievu
Izdrukāt - Lasījumi Misē

Lelō Gavēņa trešō nedēļa - sastdīne

Farizejs un muitnīks

25.1. Dīvs, apsažāloj par mani...Jo upura dōvona Tev nadora prīcu, dazynojamais upurs, jo ari es tū dūtu, Tev napatiks. Satrīkts gors ir eistais upurs Dīvam, satrīktu un pazamōtu sirdi Tu, Dīvs, nanycynōsi (Ps 51). Dīvu var aizkustynōt pazamōta sirds, un Jys izlīs uz tū Sovas želesteibas.

Svātais Lukas šōsdīnas svātōs Mises Evaņgelijā parōda mums divus cylvākus, kuri ir atnōkuši lyugtīs uz svētneicu: farizeju un muitnīku. Farizeji sevi uzskaitēja par navainojamim cylvākim, pat taidim, kuri Lykuma prīkšrokstus izpylda perfekti; muitnīki tyka nycynōti, jo tīvōce nūdūkļus. Jūs uzskaitēja par cylvākim, kuri vairōk ryupejās par sovom interesem, nakai pylda Lykumu. Pyrms, nakai pastōsteit šū leidzeibu, Jezus grīzēs pi dažim farizejim, kuri beja pōrlīcynōti par sevi, ka jīir taisneigi, un nycynōja cytus.

Nu leidzeibas radzams, ka farizejam, kurs atnōce uz svētneicu, nabeja ni pazemeibas, ni mīlesteibas. Jō uzskotu centrā un par jō cyldynōšonas prīkšmatu beja jys pats: Dīvs! Es pasateicu Tev, ka es naasmu taids kai cyti cylvāki - laupeitōji, krōpnīki, lauleibas pōrkōpēji, voi ari kai šys muitnīks. Es gaveju divas reizes nedeļā; dūdu dasmytū daļu nu vysa, kas maņ ir(Lk 18, 11-12). Tō vītā, lai slavynōt Dīvu, jys sōc ar sevis poša slavēšonu. Jys pateišam reikojās labi: gavej, zīdoj dasmytū tīsu, bet pats ar lepneibu ari likvidej vysu lobū, kū dūd šaida reiceiba: jys pīroksta vysus panōkumus pats sev un pazamoj cytus. Jam pītryukst pazemeibas un mīlesteibas, bez kurom navar byut nikaids lobs dorbs.

Jys ir nūsastōjis radzamā vītā. Lyudzās, pasateic par vysu, kū dora. Tūmār tymā vysā ir miļzeiga sevis slavynōšona. Jys saleidzynoj sevi ar cytim, uzskota sevi par taisneigōku, par taidu, kas lobōk pylda Lykumu. Lepneiba - lyuk vyslelōkais škērslis, kaidu cylvāks var nūlikt ceļā Dīva žēlesteibai. Tys ir ari vysbeistamōkais nu golvonajim grākim. Lepneiba cenšās pōrjimt lobūs dorbus, lai atjimt nu tim jū svēteigū nūzeimi un nūpalnus; tōs saknes īsasnādz dzili ciļvēciskajā dobā (sakņojās napareizi izmontōtā pašmīleibā), un nav nikō, kū byutu veļ tikpat gryuši iznycynōt un pat nūteikt.

„Sev pošam ar sajyusmu, par kuru jōpasateic maņ pošam” - kaids autors ir īrakstējis sovas grōmotas pyrmajā loppusē. Tū pošu varātu varātu īraksteit ari naskaitamīnalaimeigīsovas dzeives pādejā lopaspusē.

Cik žāl, ja tu un es dzeivojam un mērstam ar taidom dūmom! - Izdareisim nūpītnu sirdsapziņas izmeklēšonu. Lyugsim Dīvu, lai Jys apsažāloj par mums un naļaun myusim nūnōkt leidz taidam stōvūkļam. Kotru dīnu lyugsim nu Jō pazemeibas žēlesteibu un jau šudin pījimsim lāmumu, kai mes dorbōsimēs pret dažaidom un daudzskaitleigom lepneibas izpausmem. Izlobōsim sovas reiceibas nūdūmus ik reizes, kod vīn rassīs taida vajadzeiba.

25.2. Daži nu farizejim atsagrīze un palyka par Kunga draugim un uzticeigim mōceklim, bet vīnlaiceigi daudzi cyti naprota pazeit Mesiju, kurs dzeivōja jim blokus. Lepneiba kļyva par īmesli tam, ka jīzaudēja sovas eksistences jāgu un jūs religiskō dzeive, ar kuru jītik stypri lepōjās, kļyva tukša un mozvērteiga. Jūs dīvbejeiba sasamozynōja leidz nikam nadereigom formom un pōrsavērte par tukšu izalikšonu, lai tikai atstōt īspaidu uz apkōrtejim. Kod gavēja, jīgrybēja izaskateit nūskumuši, lai tū radzātu cyti cylvāki; kod lyudzēs, mīļōja nūsastōt vysim radzamōs vītōs sinagogā un laukumūs; kod deve žālsirdeibas dōvonas, vysur par tū skandynōja.

Kungs sovim mōceklim nūvēlēja: Naesit kai farizeji, un paskaidroj, kōpēc myusim nav nu jim jōjem pīmārs: jīvysus sovus dorbus dora tōdeļ, lai cylvāki jūs radzātu (Mt 23,5). Izmontojūt spēceigus izteicīņus, lai izsaukt pretreakciju nu jūs puses, Kungs nūsauc jūs par divkūseigim, par leidzeigim nūkrōsōtim zōrkim, kuri nu ōrpuses līkās skaisti, bet īkšā pīpiļdeiti ar vysaidu nateireibu. Pasauleigums jūs atšekire nu Dīva; pamudynōja jūs meklēt jaunu darbeibas lauku, kur varātu pīlikt sovus spākus un, golu golā, jūs pazudynōja. „Jo, ja kaids gryb īpasatikt sovim skateitōjim, tod - kaidi skateitōji, taida izrōde”(Sv. Jōņs Zaltmute). Jo mes grybam kļyut pazemeigi, mes nikod nadreikstam aizmērst, ka pats Kungs redz myusu dzeivi un myusu reiceibu, un teiši Jam myusim ir jōsaceņš īpasatikt.

Sovas lepneibas dēļ farizeji beja ļūti praseigi pret sovim leidzbrōlim, un ļūti īcīteigi poši pret sevi: Jyus cylvākim uzkraunat napanasamas nostas, bet poši nagrybat tom pat pīsaskart (Lk 11,46). Bet mums Kungs ir sacējis: Lelōkais nu jyusim lai ir jyusu kolps. Svātais Gors ar apostola Pōvula lyupom soka: Nesit vīns ūtra nostas, un taidā veidā izpiļdeisit Kristus lykumu (Gal 6,2). Vīna nu vysradzamōkajom pazemeibas pazeimem ir kolpōšona un paleidzeiba cytim cylvākim, pi tam pastōveigi, bet na reizi pa reizei.

Vīns nu vysborgōkajim Kunga pōrmatumim skanēja tai: poši naīgōjat, un tim, kas grybēja īīt, naatļōvet (Lk 11,52). Aizškārsōjat ceļu tim, kurus jyusim beja jōvoda. Oklīvodūni! - tai Jys jūs nūsauks cytā reizē. Lepneiba nūvad pi tō, ka teik pazaudeita gaisma nu augšīnes, kai deļ poša lapnō cylvāka, tai ari deļ cytim.

Lepneiba izapauž vysūs dzeives aspektūs. Atteiceibōs ar tyvinīkim patmīleiba padora myus pōrōk jyuteigus, nalūkamus, napacīteigus, pōrpeilāti uzsverūšus sovu „es” un sovas tīseibas, soltus, vīnaldzeigus, nataisneigus sprīdumūs un vōrdūs. Taids cylvāks teiksmynojās, runōdams par sovim dorbim, par sovim īkšejīm pōrdzeivōjumim, par sovom cīsšonom un gryuteibom bez jebkaidas vajadzeibas. Lyugšonas laikā bazneicā jam pateik skateitīs uz cytim, nūvārōt tūs un tīsōt; jys gryb saleidzynōt sevi ar jim, atrozdams pi tam pi jim tikai vīnus vīneigus tryukumus un naatzeidams pi jim nikaidas lobōs īpašeibas, pīraksteidams jim na pōrōk tykumeigas nūslīces un nūlyukus, un pat vālādams jim ļaunu. Patmīleiba mudynoj myus justīs aizvainōtim, kod myus pazamoj, nūmalnoj voi atraida, voi kod myus nacīnej tik lelā mārā, kaidu mes bejam gaidējuši.

Myusim ir jōbyun tōli nu farizeja pozicijas, bet jōsamōca nu muitnīka: Kungs, esi žēleigs maņ, grēcinīkam! Šys eisais lyugums, kuru ir jōatkōrtoj pēc īspējas bīžōk, uzmūdynōs myusu sirdīs mīlesteibu uz pazemeibu, pat lyugšonas laikā.

25.3. Kungs ir tyvu tim, kam satrīktas sirdis, un pazemeigūs izglōbs (Ps 34,19). Muitnīks grīžās pi Dīva ar pazemeigu lyugšonu, jys uzatic Dīva žālsirdeibai, bet na sovim nūpalnim: stōvādams nu tōlīnes, jys pat nauzadrūšynōja paceļt acis uz debesim; bet, syzdams kryutīs, sacēja: Kungs! Esi žēleigs maņ, grēcinīkam! Kungs, kurs pretojās lepneigajim, bet pazemeigajim dōvoj žālsirdeibu, pīdūd jam un attaisnoj jū. Es jums soku, ka jys aizgōja uz mōjom attaisnōts, bet ūtrs - nā.

Muitnīks stōvēja nu tōlīnes, un tōpēc Dīvam beja vīglōk jam tyvōtīs... Nu tevis ir atkareigs, voi Jys ir tyvu voi tōli nu tevis. Mīļoj, un Jys tyvōsīs; mīļoj, un Jys dzeivōs tevī. (Sv. Augustins)

Nu muitnīka mes varam mōceitīs ari tū, kaidai ir jōbyun myusu lyugšonai: pazemeigai, uzmaneigai, uzticeigai. Vīns nu golvonajim nūsacējumim, kas napīcīšami lyugšonas laikā ir „pazemeiga un uzticeiga sirds, kas ļaun myusim atsagrīzt un byut kai bārnim, jo teiši bārnim atsaklōj Tāvs” (KBK, 2785). Pasaceņssim, lai myusu lyugšona nabyutu tikai monologs, kurā mes grīžamēs poši pi sevis un koncentrejamēs uz sovim tykumim, kuri myusim it kai pīmit.

Ar šōs leidzeibas paleidzeibu Kungs gryb myusūs īpūteit pazemeibas kai tō pamata napīcīšameibu, uz kura jōbyuvej myusu atteiceibas ar Dīvu un cytim cylvākim. Pazemeiba - tys ir styurakmiņs tai ceļtnei, kas ir myusu īkšejō pasaule. „Nasaceņtīs speidēt leidzeigi apzeļteitajam gaiļam uz augstas ceļtnes jumta. Lai cik spūži tys ari naspeidātu un cik augši napasacaltu vērs noma, deļ ceļtnes kvalitates tam nav nikaidas nūzeimes. Esi dreižōk kai vacs laukakmiņs, kurs īlykts pamatā, kas atsarūn zam zemes, kur tevi nivīns naredzēs. Pasateicūt tev, ceļtne nasabruks. (Sv.H.M.Eskriva)

Kod kaids jyutās atstumts, nu kaida seikuma īvainōts, jam ir jōzyna, ka taidā gadejumā jys nav eisti pazemeigs: tei ir labvēleiga situacija, lai sasamīrynōt ar sovu nīceigumu, lai byut mozōk lapnam: „Tu naesi pazemeigs tod, kod pats pazamynoj sevi, bet gon tod, kod tevi pazamoj, un tu tū pacīt Kristus dēļ”.

Vysusvātōkōs Jaunovas Marijas paleidzeiba garantej, ka mes pīaugsim šajā tykumā. „Marija ir ari žālsirdeibas un labesteibas Mōte, pi Jōs nivīns nav grīzīs veļteigi; uzatici, paļōveibas pylns, Jōs Mōtes ryupem, lyudz Jū, lai Jei dōvoj tev pazemeibas tykumu, kuru Jei tik augsti vērtēja; nasabeisti, ka jei tevi naizklauseis. Marija aizbyldynōs par tevi pi tō Dīva, kurs paaugstynoj pazemeigūs, bet augstprōteigūs pazamynoj; un, tai ka Marija var vysu izlyugt nu sova Dāla, Jys nūteikti Jū izklauseis”(Sv.H.M.Eskriva).

Pōrdūmōsim šū Kunga pamōceibu, jemūt par pīmāru Vysusvātōkōs Jaunovas Marijas pazemeibu. Nūbeigsim myusu pōrdūmas ar šaidu lyugšonu: „Kungs, attōlynoj nu manis ikdīniškū lepneibu; iznycynoj manīpatmīleibu, vēlēšonūs pasaceļt augšōk par cytim un uzspīst jim sovu „es”. Dori, lai munas personeibas pamatā byutu leidzynōšonōs Tev”.



Webmaster mail; Languages: Deutsch English Español Français Italiano Latviešu Nederlands Polski Português Slovenčina Русский